"Domāju, visdrīzāk, lai censtos "notušēt", studentu viedokli, uzturēt iespaidu, ka saduras ministra "reformatora" un "reformu pretinieku" uzskati. Nē, mēs esam par pārmaiņām, taču esam pret augstākās izglītības sagraušanu, tāpēc mums ļoti svarīga ir katra soļa pamatotība," – tā uz jautājumu, kāpēc Roberts Ķīlis baidās tikties ar viņu televīzijas diskusijā, atbild Edvards Ratnieks.
"Raidījums "100. panta preses klubs" LTV1 pagājušonedēļ uzjundīja apmēram gadu senas un pavisam nesenas atmiņas un atziņas par Roberta Kīļa darbu izglītības un zinātnes ministra amatā.
"Šis gads Izglītības uz zinātnes ministrijas (IZM) darbā, manuprāt, ir pilns pretrunīgiem lēmumiem, skaļiem saukļiem, trūkst skaidru, detalizētu, visiem pieejamu plānu un ministra vēlmes ieklausīties visos viedokļos," secina Edvards Ratnieks.Ministra birojs kategoriski iebilda pret Latvijas Studentu apvienības (LSA) prezidenta Edvarda Ratnieka piedalīšanos raidījumā, sakot, ka tādā gadījumā neieradīsies R. Ķīlis. Pārraides vadītājs atzina – lai arī ministra birojs rīkojās, maigi sakot, mulsinoši, tomēr, tā kā R. Ķīlis diskusijā bija "mezgla figūra", televīzija izšķīrās neuzaicināt E. Ratnieku. Vēl iepriekšējā vakarā viņu pieteica kā 14. septembra "100. panta" dalībnieku, bet nākamajā rītā šo informāciju atsauca, un diskusijā tā arī nepiedalījās neviens studentu pārstāvis.
"Kāpēc? Domāju, visdrīzāk, lai censtos "notušēt", studentu viedokli, uzturēt iespaidu, ka saduras ministra "reformatora" un "reformu pretinieku" uzskati. Nē, mēs esam par pārmaiņām, taču esam pret augstākās izglītības sagraušanu, tāpēc mums svarīga ir katra soļa pamatotība. Jo atklātāks būtu izglītības reformēšanas process, jo normālāku gaitu tas ritētu. Tagad turpretī vēlēšanās slēpt mūsu idejas un viedokļus, nepieaicināšana, neparādīšana, mēģinājums pēdējā brīdī "izdzīt cauri" Ministru kabinetam sasteigtus izglītības virzienu akreditācijas noteikumus liek atzīt – vislielākos protestus pelnījis ministra darba stils," atzīst LSA vadītājs.Līdzīgi kā Latvijas Rektoru padomes un Mākslas augstskolu asociācijas pārstāvji, viņš vēlas apšaubīt izdaudzinātā "reformu plāna" esamību. Pagājis gads, un kā vienīgo reformu, E. Ratnieka vārdiem, R Ķīlis pasniedz pāreju uz studiju virzienu akreditāciju, ko, pēc augstākās izglītības nozaru iniciatīvas, atbalstīja iepriekšējās valdības."Nav konkrētības, skaidrības par to, kas būs visa pamatā. Tādēļ Latvijas Studentu apvienība 10. septembrī nosūtījusi ministram, mūsuprāt, vissvarīgākos jautājumus par nozares attīstību, tostarp lūgumu definēt iestādi, kas būs atbildīga par studiju virzienu akreditāciju, un skaidrot kritērijus, pēc kuriem, ministraprāt, 20 augstskolu vietā būtu jāatstāj 12."Bažas par šiem un citiem valsts augstākās izglītības nākotnes jautājumiem LSP līderis pauž intervijā portālam "Apriņķis.lv".– Esat nosūtījis vēstuli Valsts prezidentam, Saeimas priekšsēdētājai, Ministru prezidentam, Saeimas frakciju priekšsēdētājiem, tiesībsargam, Nacionālās elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes priekšsēdētājam, LTV ģenerāldirektoram un ģenerālprokuroram. Rakstāt, ka ministra birojs, iebilstot pret jūsu dalību "100. pantā", jūsuprāt, "ierobežo vārda brīvību" un ka gaidāt "operatīvu rīcību atbildīgo personu kompetences ietvaros". Kas, jūsuprāt, viņiem būtu jādara?
– Kā rakstīju vēstulē – "viņu kompetences ietvaros". Ne jau lai katrs iet uz televīziju un krata pirkstu (to, manuprāt, vajadzētu darīt televīzijas ģenerāldirektoram). Bet, piemēram, ja ģenerālprokurors saskata noziedzīgu darbību, viņam būtu jāreaģē. Manuprāt, skaidrs, ka pārkāpts likums – Satversme.– No otras puses, jums jāparedz arī cita argumentācija. Līdzīgi kā raidījuma vadītājs Dzintris Kolāts, arī producents varētu teikt: tas, kā Ķīļa birojs rīkojās, ir, maigi sakot, mulsinoši, spēcīgāk sakot, neglīti, bet, tā kā ministrs mums ir "mezgla figūra", izmantojām savu brīvību izvēlēties viņu, nevis jūs.
– Tā vienkārši ir atstāstīta situācija – kā viņi rīkojās. Bet, ja tā nebūtu darījis Ķīla birojs, sekas nebūtu tādas. Mani pieteica, nākamajā rītā atteica. Astoņos vakarā un desmitos no rīta.– Līdz ar to diskusijā nepiedalījās neviens studentu pārstāvis. Ar žurnālistiem sarunājās amatpersonas no ministrijas, augstskolu vadības un Saeimas. Bet, runājot par ministra reformas priekšlikumiem, Studentu apvienība viņam ir nosūtījusi pieprasījumu precizēt daudzus jautājumus. Saistībā ar studiju virzienu akreditāciju, piemēram, iekļaut metodiku un kritērijus...
– Mums ir sadalīts tas, ko mēs noteikti gribētu. Pirmkārt, to, lai šos noteikumus tiešām pieņem Ministru kabinetā. Otrkārt, ir nianse – līdzšinējā akreditācija bija studiju programmām, nevis studiju virzieniem, tagad notiek pāreja. Un tā nav Ķīļa reforma, kā viņš to pasniedz...– Tas bija ierosināts agrāk.
– Tieši tā, un ierosināts no ārpuses. (Pāreju uz studiju virzienu (ne vairs programmu) akreditāciju, pēc augstākās izglītības nozaru iniciatīvas, valdība akceptēja iepriekšējā Saeimas sasaukumā – aut.) Citādi katrā programmā atsevišķi eksperti nespēja redzēt visu nozari. Nu pa nozarēm, virzieniem arī skatīsies.Visinteresantākais ir tas, ko stāsta cilvēki, kas strādā akreditācijas komisijā: trīs ministrijas pārstāvji – apmēram ceturtā daļa, visai ietekmīgs skaitlis – nāk ar nostādni akreditēt [programmas] apmēram tā, uz diviem gadiem. Man tās izskatās pēc politiskām nostādnēm. Tādās nedrīkstētu balstīt akreditāciju, kas saistīta ar kvalitāti. Īpaši, ņemot vērā to, ka izskata tik vēsturiskas programmas kā RTU materiālzinātnes, kas šajā augstskolā bijušas, šķiet, visu tās pastāvēšanas laiku, un tā tālāk. Mēs ierosinājām, lai viņi [Akreditācijas komisijā] ieliek...– ...trīs studentu pārstāvjus...
– ... arī tas, bet vēl – nevis trīs IZM pārstāvjus (lai samazina IZM pārstāvju skaitu uz vienu), bet [lai iekļauj pa vienam pārstāvim no] Kultūras, Zemkopības, Veselības, Aizsardzības ministrijām...– ...kuru pakļautībā ir pa augstskolai.
– Tieši tā, un tas ir tikai normāli, ka būtu dažāds skatījums. Ja [jauninājumus] ieviestu, iznāktu, ka ir 15 pārstāvji. Un tas nozīmē, ka studentu būtu 20 procenti. Augstskolu senātos, lēmējinstitūcijās, domēs, satversmes sapulcēs studenti ir vismaz 20 procenti. Arī tā ir rūpēšanās par kvalitāti, vēl jo vairāk pēc virzienu akreditācijas šogad.Bijām tik aktīvi, ka varējām nodrošināt cilvēkus visās vietās, visos virzienos, visi ārzemju eksperti apgalvoja, ka studenti, bija visneitrālākie, visobjektīvākie. Arī ministrija tā teica, arī Augstākās izglītības padome (AIP), mēs ar Ķīli par to runājām, viņš teica – jā, jā, vajadzētu studentu skaitu šādi palielināt. Jādomā par to, lai samazinātu citu ietekmi. Tam viņš piekrita. Bet izmaiņu nav.– Jautājumos ministram bija arī minēts, ka jādefinē organizācija, kas ar akreditāciju nodarbojas.
– Manuprāt, tas izskatās pēc "fotoradaru varianta". Kur Ministru kabinetam (MK) deleģēts uzdevums noteikt institūciju, pateikt, kas kā būs, lai visi zina, var izdiskutēt, vai tiešam tas ir okei? Tad ministrija savos dokumentos ieliek pārdeleģējumu – sev –, respektīvi, ministrija viena varēs lemt, kas būs: rīkot konkursu vai ko. Bet, manuprāt, augstākajā izglītībā nevar būt "fotoradaru variants", jo svarīga kvalitāte.
– Studentu apvienība kopā ar citām organizācijām ir iesniegusi priekšlikumus. Pašlaik, ja pareizi saprotu, tie iekļauti akreditācijas noteikumu projekta saskaņošanas izziņas viedokļu sadaļā – viedokļu, kas nav ne pieņemti, ne noraidīti.
– MK vadās pēc pirmajām divām nodaļām – vai ir, vai nav saskaņots. Par [tajās iekļautajiem] priekšlikumiem var diskutēt, bet mēs esam ielikti trešajā sadaļā, par ko diskusijas nevar būt.Pats galvenais – "100. pants" uzjundīja visas atmiņas, kādas bija [par laiku, kopš IZM vada R. Ķīlis]. 18. jūlijā, kad sanācām uz Saskaņošanas komisijas sēdi, norādījām, ka mums ir tiesības – tā ierakstīts Augstskolu likumā. Un tikai tad viņi mūsu priekšlikumus vispār iekļāva [izziņā]. Tagad, liekot visu kopā, mūs mēģina "notušēt". Neparādīt MK, kādas ir problēmas, neparādīt priekšlikumus, tos ieliek tabulā, kuru neviens neskatās, un formāli nav iebildumu. Tad vēl izkārto, ka netiekam pielaisti sabiedriskajā runāšanā, tad palaiž video, kas, pēc "Dienas" informācijas, izmaksājis 800 latus. Selektīvi attēlotas lietas, kas rada tendenciozitāti.– Domājat video, kas stāsta par akreditācijas kārtību. Galvenā doma – pašlaik par izglītības akreditāciju lemj iestāde, kuras nomācošais vairākums saistīts ar vietējo augstskolu vadību un mācībspēkiem, un ir tā, it kā viņi lemtu paši par sevi. Priekšlikums, ko atbalstītu ministrija, būtu tāds, ka šajā vietā būtu, viņu vārdiem, neatkarīga institūcija, kur būtu gan starptautiski eksperti, gan darba devēju, izglītības sistēmas pārstāvju, zinātnieku un studentu pārstāvji. Līdzīgās daļās. Vai pret šo principu būtu kas iebilstams?
– Nē, nav iebilstams, bet tur sajauktas divas dažādas lietas. Cilvēkus, manuprāt, apzināti maldina. Ir akreditācijas vizīte, tur ir šie starptautiskie pārstāvji, studenti, darba devēji, arī citi – Latvijas eksperti. Viņi brauc, izvērtē noteikto [studiju] virzienu, sniedz atzinumu Akreditācijas komisijai, kas pieņem lēmumu. Bet akreditācijas vizīti organizē kāda institūcija. Pašlaik tas ir Augstākās izglītības kvalitātes novērtēšanas centrs (AIKNC), kuru savukārt veido augstskolas. Kādā ir akreditācijas būtība? Līdzīgs novērtē līdzīgu. Brauc ārzemju eksperti, kas darbojas tajos pašos virzienos. Eiropas institūcijām nepatika tas, ka AIKNC veido augstskolas.Akreditācijai jābūt neatkarīgai no izpildvaras (ministra, MK) un augstskolām. Tāpēc bija ideja, ka tā varētu būt AIP, kas organizē braukšanu, ekspertu dabūšanu. Kāpēc AIP? To veido organizācijas un iestādes, kas saistītas ar augstāko izglītību. Padomi arstiprina Latvijas Republikas Saeima. Tas nozīmē, ka šī institūcija nav pakļauta augstskolām un nav pakļauta izpildvarai. Tā var organizēt. Lēmumus joprojām pieņemtu Akreditācijas komisija, kurā pārstāvēta Augstākās izglītības padome, Zinātnes padome, Koledžu asociācija (LKA), Darba devēju konfederācija (DDK), Latvijas Izglītības un zinātnes darbinieku arodbiedrība [LIZDA], Studentu apvienība (LSA), Rektoru padome (RP) (ar diviem pārstāvjiem) Tirdzniecības un rūpniecības kamera (TRK), trīs IZM pārstāvji, un pa vienam no pārējām iepriekš minētajām ministrijām – katrs savā virzienā.AIP pārstāvēta RP (projektā bija paredzēts plus viens, šeit tātad tikai viens), LDDK, Latvijas Zinātņu akadēmija, ministrija (pārstāvēta ar pašu ministru; viņš gada laikā, šķiet, tikai divas reizes bijis uz sēdēm; savā projektā viņš grib vēl divus ministrijas pārstāvjus), LKA, – visas šīs organizācijas bija nosauktas jau ministrijas izveidotajā projektā. Ir arī TRK, LIZDA, kā arī LSA, ko pārstāvu es. Viņu (ministrijas – aut.) piedāvājumā nav Latvijas Augstskolu profesoru asociācijas, Privāto augstskolu asociācijas un Latvijas Izglītības vadītāju asociācijas. Arī Latvijas Mākslas augstskolu asociācijas, proti, nav četru locekļu. Tā ir vienīgā atšķirība.Lai akreditācijas vizītes organizē vai nu AIP vai cita tiešām neatkarīga institūcija. Bet nezinu, kā to darīs ministrija. Lai tas ir MK noteikumos! Lai atklāti tagad pasaka, nevis tūlīt izvilks kaut kādu "sia mia", un būs fotoradaru variants. Man ir ļoti lielas bažas par to. Mūsu piedāvājums ir palielināt studējošo skaitu un, protams, kā jau minēju, palielināt ministriju pārstāvju skaitu.
– Vēlaties uzsvērt – lai tas būtu reglamentēts MK noteikumos, nevis lai ministrija kaut no patvaļīgi organizē.
– Jā, tajā video saka – būs neatkarīga institūcija –, bet neviens jau nepasaka, kas būs šī neatkarīgā institūcija.
– Vēl – sakarā ar ministra izteikumiem, ka derētu no 20 augstskolām atstāt 12, prasījāt precizēt, kuras un kāpēc.
– Tas, mūsuprāt, ir vistrakākais. Ir jāsaprot, ja pauž ideju "no malas", tas ir citādi nekā, ja to pauž amatpersona. Nevar nākt ar ideju – teiksim, rīt būs trešdaļa no visām augstskolām. Kā? Ko? Kāpēc? Argumentus – kaut drusciņ! Bet vienkārši teikt – mums par daudz augstskolu –, tā ir spēlēšanās ar veciem stereotipiem.
– Vai varētu rezumēt, ka pārmetat kaut ko līdzīgu kā Rektoru padome un Mākslas augstskolu asociācija šomēnes – nekonkrētumu, to, ka nav plāna?
– Kur ir nozares attīstības plāns? Valdības deklarācijā? Nē. Reformu partijas programmā? Piedodiet, runa ir par valsts amatpersonu un valsts augstākās izglītības nākotni. Par R. Ķīļa plāniem varam spriest tikai pēc avīžu virsrakstiem, pretrunīgām ziņām plašsaziņas līdzekļos. Pulksten 7.22 pa radio izskan viena ideja, pulksten 7.58 – pretēja ziņa.Lūdzām IZM ķerties pie sarunām ar Finanšu ministriju. Kā Augstskolu likums nosaka, nākamā gada budžetā augstākās izglītības finansējums jāpalielina par 0,25 procentiem no iekšzemes kopprodukta (no valsts budžeta līdzekļiem). Cik man zināms, šādu sarunu nav. Bet likums to nosaka. Kāpēc likums ir pieņemts?– Vai jums pašiem (LSA) ir sava vīzija par tādiem R. Ķīļa komentētajiem jautājumiem kā iespējamā augstskolu skaita samazināšana, finansējums budžeta vietām, tā sadale?
– Tagad mēģinām gaidīt. Kad viņš (ministrs – aut.) stājās amatā, pirmā strīdēšanās mums bija par finansēšanas modeli. Viņš pateica, ka izveidos darba grupu un forumu. Uz forumu mūs uzaicināja, darba grupa tā arī nav sanākusi. 9. martā viņš teica, ka rīkos konkursu aizjūras ekspertiem, kas brauks un domās mums finansēšanas modeļus... Vasarā atkal "laiž" idejas, konkursa nav bijis, eksperti nav bijuši, nekā. Teica, ka līdz septembrim viss būs gatavs. Nekā, atkal tikai uzjundīja idejas. Mēs gaidām konkrētus piedāvājumus.– Tātad vispirms vajadzētu tikt galā ar akreditācijas kārtību. Un atkarībā no tās izvērtēt augstskolu programmu dzīvotspēju, to, cik valsts līdzekļu kurai programmai (budžeta vietām) vērts piesaistīt.
– Vajadzīga zināma kārtība, nevaram pēc avīžu virsrakstiem spriest par reformām. Jābūt uzrakstītam kam konkrētam, jo velns ļoti bieži slēpjas detaļās.1. septembrī bija jābūt pieņemtiem gan akreditācijas, gan licencēšanas noteikumiem, kas vispār nav bijuši nevienā saskaņošanas sanāksmē... Ja gada laikā nevar uztaisīt akreditācijas noteikumus un gandrīz pēdējā dienā pirms 1. septembra traucas uz Ministru kabinetu: ko nu darīsim, 1. septembris jau klāt, ak vai!... Bet prieks par ministriem un Ministru prezidentu, kas to apturēja, jo saprata – tas nebija izrunāts.
– Nevar teikt, ka raidījums "100. pants" būtu precizējis vai tuvinājis viedokļus, kas līdz šim sadūrušies publiskajā telpā. Ja būtu piedalījies raidījumā, vai, sekojot sarunas gaitai, būtu vēl kas jautājams, komentējams?
– Ļoti daudz. Vispirms būtu bijis jāizstāsta, kā viss noticis. Jo vislielākie protesti ir pret veidu (ministra vadības stilu – aut.).
Nepieaicināšanu. Jo atklātāk, jo normālāku gaitu viss noritētu. Bet, ja mēģina slēpt mūsu idejas, viedokļus, nepielaist, neparādīt, "izdzīt cauri" Ministru kabinetam akreditācijas noteikumus...Tas, ka nemitīgi tiek teikts par viņa reformām, nedaudz "griež ausīs", ņemot vērā to, ka viņš nemaz nav bijis klāt pie darīšanām (skatīt trešo un ceturto atbildi – aut.). Bet tagad jautājums ir par metodiku, kā vērtēs studiju programmas. Viņš to negrib teikt līdz galam. [Vēlas to] nevis rakstīt MK noteikumos, bet saka – metodiku izraudzīs Akreditācijas komisija, un to mēs publicēsim vietnē. Tas nozīmē, ka dažādas augstskolas vērtē pēc dažādas metodikas, tas ir nepieņemami.
– Kā jums šķiet, kas bija galvenais iemesls, kāpēc R. Ķīlis negribēja tikties ar jums raidījumā?
– Domāju, visdrīzāk, lai censtos "notušēt", studentu viedokli, uzturēt iespaidu, ka saduras ministra "reformatora" un "reformu pretinieku" uzskati. Nē, mēs esam par pārmaiņām, taču esam pret augstākās izglītības sagraušanu, tāpēc mums ļoti svarīga ir katra soļa pamatotība.Jo atklātāks būtu izglītības reformēšanas process, jo normālāku gaitu tas ritētu. Tagad turpretī vēlēšanās slēpt mūsu idejas un viedokļus, nepieaicināšana, neparādīšana, mēģinājums pēdējā brīdī "izdzīt cauri" MK sasteigtus izglītības virzienu akreditācijas noteikumus liek atzīt – vislielākos protestus pelnījis ministra darba stils.
Foto: Krišjānis Grantiņš
Raksta autors: Mārtiņš Zviedris, "Aprinkis.lv"
Raksts: Aprinkis.lv