Nacionālās elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes (NEPLP) Sabiedriski konsultatīvās padomes sēdē par tās priekšsēdētāju tika ievēlēts studentu pārstāvis Edvards Ratnieks.

Spēja aizraut

“Tas bija pārsteigums, ka Ratnieks uzņēmies šo amatu,” saka “Vienotības” politiķe Ina Druviete, kura Edvardu pazinusi jau kā Latvijas skolēnu pašpārvaldes pārstāvi laikā, kad bija izglītības ministre. Viņa uzsver, ka Ratnieka juridiskās zināšanas un spēja sadarboties ar dažādiem cilvēkiem ir pamats, lai sekmīgi veiktu šo sabiedrisko pienākumu. Druviete uzskata, ka Ratnieks ļoti strauji aug “kā sabiedrisks darbinieks vai pat politiķis” – viņš spēj loģiski argumentēt, iestāties par savu taisnību un arī respektēt citu viedokļus. Kaut straujā temperamenta dēļ savulaik bijis pat “demonstratīvi agresīvs”, tagad esot mainījies.

Druvieti lūdzu raksturot Edvardu tāpēc, ka Latvijas Studentu apvienības (LSA) prezidents tieši viņu minēja kā autoritāti Latvijas politikā. Edvards pats ir cita politiskā spēka – “Visu Latvijai” atbalstītājs un pērn kandidēja Saeimas vēlēšanās no “Visu Latvijai”/”TB”/LNNK saraksta.

“Ļoti mērķtiecīgs cilvēks, kas nebaidās paust diskutablus viedokļus un izvirzīt sāpīgus jautājumus,” teic cita kādreizējā Latvijas izglītības ministre, ZZS politiķe Baiba Rivža. Viņasprāt, Edvardam Ratniekam ir atbalsts studentu vidū tieši tāpēc, ka viņš kā vadītājs spēj citus aizraut un konsekventi iestājas par valsts budžeta apmaksāto studiju vietu palielināšanu.

Specializēsies valststiesībās

Par to, ka šogad martā Rektoru padomes sēdē Ratnieks kā LSA prezidents nokaitinājis izglītības ministru Robertu Ķīli, liecina LSA paziņojums presei ar virsrakstu “Ratnieks piekrīt Ķīļa izaicinājumam kļūt par izglītības un zinātnes ministru”. Kas tad toreiz notika? Kad R. Ķīlis stāstījis par ieceri uzticēt ārzemju ekspertiem izstrādāt augstākās izglītības finansēšanas modeli, Ratnieks vairākkārt pārjautājis, vai Latvijas sabiedrības pārstāvji darba grupā netiks iesaistīti un “vai šie eksperti lems par mūsu nākotni, mums klāt neesot”. Tad ministrs attraucis: “Varbūt jums nākt manā vietā?” LSA atbildēja ar joku – preses relīzi.

Taču Ratnieks neslēpj, ka viens no viņa pirms pāris gadiem paustiem ambicioziem mērķiem būtu 35 gados kļūt izglītības ministram: “Jau skolas laikā sapratu, ka man patiktu strādāt izglītības nozarē.”

Mamma Dace ir bijusi gan skolotāja, gan skolas direktore un tagad ir Jaunatnes starptautisko programmu aģentūras darbiniece; tēvs Edvīns savulaik bijis Saeimas deputāta A. Čepāņa palīgs un vēlāk strādājis Rīgas domē.

Edvardam tagad ir 23 gadi, un viņš jau sasniedzis daudz – trešo reizi ievēlēts par LSA prezidentu, nupat ieguvis maģistra grādu jurisprudencē. Ģimenē aug divgadīgā Enija un drīz vien jānāk pasaulē otrajam bērniņam. Dzīvesbiedre Krista Baltijas Starptautiskajā akadēmijā apgūst ekonomiku, un tāpēc vakaros Eniju pieskata tētis vai vecmamma.

Edvards gan arī iecerējis studēt doktorantūrā. Viņš turpinās specializēties 
valststiesību jomā, pētot augstskolas kā atvasinātas publiskas personas tiesības – vai tām nav par daudz vai par maz autonomijas.

Jaunais jurists ir pārliecināts, ka augstākajai izglītībai jābūt valsts finansētai. Atgādinu, ka biznesa vadības profesors no ASV Gundars Ķeniņš-Kings, deviņdesmitajos gados dodams padomus Latvijas augstskolu pārmaiņās, uzskatīja – par brīvu saņemto cilvēki pienācīgi nenovērtē. Edvards argumentē savu viedokli: ja ieviesīsim līdzdalības maksu par studijām it visiem studentiem, tad summas pieaugs nekontrolēti. LSA ilgi ir cīnījusies, lai valsts nesamazina augstākās izglītības finansējumu, un divus gadus tas ir izdevies.

Vairāk – 
par nacionālajām interesēm

Nacionālās elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes Sabiedriski konsultatīvā padome (SKP) tika izveidota 2010. gada nogalē, un tajā pārstāvētas vairāk nekā 40 sabiedriskās organizācijas. Edvards Ratnieks darbojās SPK vadības grupā, izglītības atzarā. Kad šogad mainījās NEPLP sastāvs, šīs institūcijas un sabiedriski konsultatīvās padomes attiecībās radās sarežģījumi, un Latvijas Pilsoniskā alianse atsauca Rasmu Pīpiķi no sabiedriskās padomes vadības. Par jauno līderi izraudzītais Ratnieks arī pauž neizpratni, ka NEPLP nav novērtējusi visu SKP iepriekš paveikto: “Mēs tomēr strādājām sabiedriskā kārtā, devām ieteikumus… Bet piepeši mums jautā – kur visi iepriekšējie protokoli?

Es neuzskatu, ka Sabiedriski konsultatīvā padome ir tikai konsultatīva rakstura institūcija. Domāju, ka sabiedriskās organizācijas, līdzīgi žurnālistiem, ir sargsuņi, kas aizsargā sabiedrības intereses un kontrolē valsts pārvaldes iestāžu darbu. Bet tagad rodas iespaids, ka nevis mēs kontrolētu NEPLP, bet tā pārbauda, ko mēs, sabiedriskā kārtā strādājot, esam izdarījuši.”

Ratnieks spriež, ka nevajadzēja nomainīt visu NEPLP sastāvu, vienu darbinieku būtu derējis atstāt no iepriekšējās padomes, pamatojot: “Tagad nav nekādas pēctecības. Uzskatu, ka ilgtermiņā risināmās lietās evolūcija ir labāka par revolūciju.”

Konsultatīvajai padomei jādod ieteikumi sabiedriskā pasūtījuma izstrādē. Ratnieks uzsver, ka iepriekš internetā veiktās ekspresaptaujas rezultāti liecina – lielākā daļa cilvēku uzskata, ka sabiedriskajiem medijiem vairāk jāatspoguļo nacionālās intereses. Edvards atzīst, ka pēdējo piecu gadu laikā ir daudz prātojis par sabiedrības vērtībām: “Agrāk, skolas laikā, darbojoties dažādās organizācijās, biju liberāli noskaņots. Bet, jo vairāk par šo jautājumu esmu domājis, jo vairāk izprotu uzskatus, kas veidojušies daudzu gadsimtu laikā, un pievēršos konservatīvām vērtībām.” Vēl piebilst, ka pašam visvairāk rūp, lai jaunieši paliktu Latvijā, nevis brauktu prom pasaulē un tur paliktu mācīties un strādāt.

Vai SPK vadītāja amatā tomēr nebūtu vajadzīgs mediju lietpratējs? Ratnieks atbild, ka viņš šo amatu uztver kā administratīvu pienākumu – sapulcināt sabiedriskās padomes cilvēkus, vadīt sanāksmes, rosināt formulēt viedokli.

Par vienota sabiedriskā medija izveidi viņš ir skeptisks, uzskatot, ka tagadējā situācija, kad sabiedriskais radio un TV atrodas dažādās vietās un nav zem vienas cepures, veicina viedokļu dažādību “un, jo lielāka dažādība, jo interesantāk dzīvot”.

Raksta autors: Dace Kokareviča, "Latvijas Avīze"

Raksts: LA.lv